"Zoom In: Ekoloģija" grupas izstāde, RFB 2026

Starp visiem svarīgajiem jautājumiem, kas aizņem cilvēku prātus, viens ir mūžīgs: kā izdzīvot? Tas ir jautājums, kas vienā mirklī no ikdienišķi prozaiskas, racionāli atrisināmas problēmas mēdz pārvērsties globālā mīklā, uz kuru neviens nezina atbildi. Varam nodoties ticamākiem vai šaubīgākiem minējumiem par sensenu iespaidīgu civilizāciju galu, kuru eksistences liecības mums ik pa laikam atklāj zeme un kultūras atmiņa. Tomēr atbildes nav, tāpat kā nav risinājuma šobrīd uzmilzušajai pretrunai starp cilvēka vēlmi kontrolēt un izmantot dabas sistēmas un viņa niecīgajām zināšanām par tām – neviens nevar pilnībā izskaidrot, kā darbojas ekosistēmas un kas nosaka bioloģisko daudzveidību uz Zemes. Sava versija ir katrai reliģiskai un filosofiskai mācībai, bet zinātnes nozare, kas deleģēta pētīt dzīvo organismu attiecības ar vidi, ir ieguvusi nosaukumu "ekoloģija" no grieķu vārdiem οἶκος, oikos ar nozīmi – māja, vide. Tāpat kā ekonomika.

Ekoloģija ir salīdzinoši jauna zinātne, tomēr nesenās klimata pārmaiņas un globālā koronavīrusa pandēmija 2020. gadu sākumā tai devusi ārkārtīgi spēcīgu rezonansi sabiedrībā. Īpaši jaunās paaudzes masveida iesaistīšanās klimata aktīvisma kustībās, sekojot zviedru piecpadsmitgadniecei Grētai Tunbergai, likusi pārvērtēt dziļi iesakņojušos uzskatus un ieviest jaunu redzējumu par cilvēka vietu uz Zemes citu sugu vidū. Dažu gadu laikā vismaz Rietumos cilvēki jūtami maina savus paradumus – ko mēs ēdam, ko velkam mugurā, ko darām ar pārpalikumu, kā pārvietojamies, kā konstruējam savu identitāti un veidojam attiecības ar citiem – turklāt šo uzskatu un paradumu maiņu nosaka tehnoloģiju visuresošā klātbūtne un mākslīgā intelekta piedāvājums visu ātrāk un labāk paveikt mūsu vietā. Paradoksāli, bet tieši jauniešu aktīvisms, saviļņojot masas un aktivizējot arī skeptiķus, plašākas sabiedrības redzeslokā ir atgriezis zinātni ar tās potenciālu dot uzticamus novērojumu, eksperimentu un nākotnes modelēšanas rezultātus, kuros tad nu balstīt diskusiju un lēmumu argumentus. Turklāt mainās arī zinātnieku attieksme, respektējot zinātnes šķietamā pretmeta, proti, emociju lomu kopējā lietā – planētas dzīvības uzturēšanā.

Lai mainītu iesīkstējušus uzskatus, izrādās, ka nepietiek tikai ar statistiku, skaitļiem un grafikiem, kas pierāda cilvēka darbības ietekmi uz vidi. Tā, piemēram, vides filosofs Glens Albrehts no Austrālijas apgalvo, ka sabiedrības spēja sazināties ar pasauli būtu jābalsta prasmē orientēties "Zemes emocijās" un ka cilvēka intelektam būtu jākopē dabas sistēmu simbiotiskās, savstarpēji balstošās dzīvības formas, nevis jāturpina sevi uzskatīt par radības kroni. Emocijas, pretstatā racionālajam, ir ierasts uztvert kā mākslām vien derīgu instrumentu. Līdzpārdzīvojuma, patikas vai citu, pretēju, emociju izraisīšana ir tieši mākslai raksturīga pazīme, un mākslu nereti pat definē kā cilvēces attīstībai nepieciešamu komunikācijas līdzekli, kas vieno ļaudis, liekot daudziem sajust vienu un to pašu. Emocijām patiešām piemīt vienojošs un iedarbīgs spēks, tāpēc tās iespēju robežās jāizzina un jāizprot, Zemes un cilvēku attiecībās iesaistot mākslas darbus. Māksla ļauj tiešāk sajust pasauli un katra vietu tajā.

Ja iepriekš aptuveni pusgadsimtu valdīja priekšstats, ka klimata pārmaiņas ietekmē tikai fizisko veselību – slimību izplatību, gaisa un ūdens piesārņojumu, pārtikas trūkumu u. tml., tad tagad arvien biežāk sarunās par klimata veselību saskaramies ar tādiem jēdzieniem kā ekotrauksme (ecoanxiety), Zemes dusmas (Earth Anger), klimata skumjas (ecogrief), solastalģija (solastalgia) u. c. Piemēram, solastaļģija (no latīņu izcelsmes vārda solacium (ērtums) un grieķu izcelsmes vārda αλγἶα (sāpes)) ir emocionālas vai eksistenciālas ciešanas, ko izraisa vides izmaiņas un ierastās ainavas zaudēšana un kas ir salīdzināmas ar sajūtām, piespiedu kārtā pametot mājas. Klimata skumjas saistās ar sērošanu par jau zaudēto vai bezspēcību, noraugoties uz acu priekšā zūdošo. Savukārt ekotrauksme ietver veselu emociju miksli: bailes, dusmas, izmisumu, bezcerību, vainas un sveša kauna izjūtu, kas rada pastāvīgu stresu un īpaši smagi iedragā bērnu un jaunu cilvēku garīgo veselību. Glābiņu no tā sola atjaunota saikne ar dabisko pasauli, attīstīta spēja sajust dabu, mīlestība un identificēšanās ar Zemi. Diemžēl vai par laimi, šī saikne visai reti veidojas tieši. Dažkārt – kā 19. gs. industriālās revolūcijas nogurdināto mākslinieku fantāzijas par saplūsmi ar dabu, bet biežāk – caur tehnoloģiskiem pastarpinājumiem, kas toties ļauj tuvu aplūkot citus Zemes iemītniekus, mikroskopiskus un gigantiskus, statiskus un kustīgus, redzamus un tikai sadzirdamus vai tikai sajūtamus, sazināties ar tiem un pat iemiesoties tajos.

Izstādē "Zoom In: Ekoloģija" eksponētas deviņas refleksijas par cilvēka saplūšanu ar digitālajām tehnoloģijām un/vai dabu.
Tā pēta, kā digitālās aktivitātes ietekmē ekosistēmas, dabas resursus un cilvēka dabu, mēģinot orientēties šo attiecību smalki veidotajā tīklā.

Dalībnieki: Astrīda Ardaga (Astrid Ardagh, NO), Nanna Dibuā Būla (Nanna Debois Buhl, DK), Henna-Rīka Halonena (Henna-Riikka Halonen, FI), Inka un Niklass (Inka & Niclas, SE), Kristina Olleka un Kerts Vīarts-Olleks (Kristina Õllek & Kert Viiart-Õllek, EE), Rasa Šmite and Raitis Šmits (LV), Sabīne Šnē (LV), Ištvāns Virāgs (Istvan Virag, HU/NO)

Kuratores: Inga Brūvere (LV), Mariē Šēvolda (Marie Sjøvold, NO)

‍

Par Rīgas Fotogrāfijas biennāli‍

Rīgas Fotogrāfijas biennāle ir starptautisks laikmetīgās mākslas notikums, kas fokusējas uz vizuālās kultūras analīzi un māksliniecisku reprezentāciju. Fotogrāfija biennāles nosaukumā tiek izmantota kā apvienojošs jēdziens ļoti dažādām attēla veidošanas mākslinieciskajām praksēm, kas 21. gs. turpina transformēt laikmetīgās mākslas valodu. Biennāles tematika aptver jautājumus no kultūras teorijas līdz aktuāliem sociālpolitiskiem procesiem Baltijas un Eiropas reģionā. Rīgas Fotogrāfijas biennāle tiecas fiksēt un mākslas festivāla formātā piedāvāt kopīgi izprast pasaulē notiekošās pārmaiņas, kuras mums nepieciešams ne tikai redzēt, bet arī iztēloties, tulkojot mūsdienās tik sarežģīto un piesātināto vizuālo valodu jēgpilnās attiecībās − starp ikdienu, kameras objektīvu, vēstures materiālu, laikmetīgo mākslu, tehnoloģijām un nākotni. Kā digitālo tehnoloģiju dēļ ir mainījusies izpratne par fotogrāfiju un attēlu un kā tā sevi piesaka mākslas darba ietvaros? Biennāles veidotājiem šie ir būtiski jautājumi, ko analizēt un reprezentēt, piedāvājot Latvijas skatītājiem aktuālākos starptautiskās mākslas piemērus izstāžu ekspozīcijās, kā arī iepazīstinot ar nozīmīgu mākslas teorētiķu idejām simpoziju, diskusiju un publikāciju veidā izstāžu un performanču formātos. Pirmā Rīgas Fotogrāfijas biennāle norisinājās 2016. gadā. Rīgas Fotogrāfijas biennāle 2026 norisinās no 16. aprīļa līdz 3. jūlijam ar plašu izstāžu un izglītības programmu, iezīmējot RFB desmitgades ceļu. Plašāka informācija:
www.rpbiennial.com.